Dzīves jēgas dienasgrāmata...

Kādēļ tu dzīvo?
Kā tu dzīvo?
Kā tu vēlētos dzīvot?
Iespējams, tu jau tagad spēj atbildēt uz šiem jautājumiem. Bet lai labāk sevi iepazītu un saprastu, ir vērts pamēģināt rakstīt dienasgrāmatu. Katru dienu atrodi brīdi, lai pierakstītu savas domas un izjūtas. Arī atbildes uz šiem trīs jautājumiem, ja ienāk prātā. Vēl vari katru dienu ierakstīt par kādu labu lietu, kas likusi tev pasmaidīt. Pat, ja tas ir kas tik niecīgs, kā uzziedējis sniegpulkstenis piemājas dārzā. Pēc laika pārlasot paša rakstīto tev būs iespēja uz sevi palūkoties no malas. Reizēm ir grūti noticēt, ka cilvēks var tā mainīties, taču tev radīsies apjausma par to, kas liek tev justies labi, un kas – nē. Un tieši tad tu spēsi dzīvot pilnvērtīgāk, izprast, kas ir vajadzīgs tieši tev.
Ir labi, ja cilvēks spēj apzināties gan savas labās, gan sliktās puses. Tomēr ir diezgan grūti sevi vērtēt adekvāti, jo pavisam neapzināti mēs vienmēr vēlamies būt labāki, kā patiesībā esam. Taču reizēm notiek gluži otrādi, jo attieksme no malas var iedragāt pašapziņu tik spēcīgi, ka cilvēkam sāk šķist – manī jau nekā laba nav. Un nereti šādos brīžos nāk anti-skaidrība – ja reiz esmu slikts, tad par visiem 100%! Un tas nekādā gadījumā nav pareizais lēmums! Ja tev ir stipra psihe, tev var 10 reizes dienā atkārtot, ka esi nekam nederīgs sliņķis, un tikai tad tu sāksi aizdomāties, kas varētu būt par iemeslu šim viedoklim. Ja pat tad nesāc, tad pašapziņas līmenis ir stipri par augstu un patiesībā jau saucas – iedomība. Diemžēl vairākumam pietiek arī ar vienu reizi, kad kāds palaiž vējā nežēlīgu frāzi no sērijas – no tevis nav nekādas jēgas – lai sāktu domāt, ka tā patiesi arī ir. Jautājums, kāda rīcība seko šādām domām. Tie var būt centieni maksimāli izolēties no apkārtējās pasaules, tā var būt spītība un lēmums patiesi tādam kļūt... Labākajā gadījumā centieni pierādīt pretējo, bet bieži vien, saskaroties ar noraidošu vai neizprotošu attieksmi, šie centieni izplēn tik pat pēkšņi, kā sākušies. Ir svarīgi saprast sevi, lai saprastu, ka ne visam, ko saka citi, var ticēt. Kas vienam ir melns, tev var būt balts. Neizdabā citu kaprīzēm un garastāvokļa izmaiņām. Tev pietiek ar savām. Tā ir tava dzīve, tavas domas, un neviens labāk par tevi nezinās, kāds tu esi, un kā ir labāk tev. Kāpēc tev jāatveseļo sava pašapziņa? Jo dzīvojot pēc svešiem likumiem un citu izdomātiem standartiem tu patiesībā noliec malā savu identitāti. Varbūt pat pazaudē to pavisam. Tu dzīvo tā, kā vajag. Kā vajag citiem. Bet patiesībā tev varbūt nepieciešams kas pavisam cits! Un pavisam iespējams, ka tu nemaz nezini, kas tieši.
Dzīve „kā vajag” ir praktiski sinonīms vārdam „rutīna”. Viss notiek šķebinoši pareizi, bez liekām pārmaiņām un pārdzīvojumiem, bez vietas improvizācijai. Tu zini, ko darīsi rīt, jo šodien tu darīji to pašu. Tāpat, kā vakar, un visas citas dienas. Tev to vajag? Iekārto plānotāju (rutīniskiem cilvēkiem tāda noteikti nav) un ieraksti nākamās nedēļas vidū jebkādu pasākumu. Muzeja apmeklējumu, teātri, jebko. Un aizej! Pēc tā noteikti būs jaunas domas un sajūtas, ko pierakstīt dienasgrāmatā.
Mācies sevi pilnveidot. Nelaid garām iespējas uzzināt ko jaunu pat tad, ja pirmajā mirklī tas šķiet lieki. Iesaisties kursos, apmeklē seminārus un dažādus kultūras pasākumus. Kultūras namā akordeonistu koncerts. Neinteresē? Bet tu pamēģini aiziet! Ja nu iepatīkas? Nevajag noniecināt kaut kā jauna nozīmi savā dzīvē, kamēr tas nav pamēģināts. Arī grāmatu lasīšana ir nepelnīti aizmirsta nodarbe. Tās pašas par sevi ir lielisks informācijas un domu graudu avots, taču ja lasot izrakstīsi svešvārdus un vēlāk meklēsi tiem izskaidrojumu, palielināsi savu vārdu krājumu un kļūsi par dažiem gramiem gudrāks :) Iepazīsti sevi atklājot jaunas lietas un vietas.
Kāds šeit varbūt iebildīs – bet mūsdienu krīzes apstākļos... STOP! Jā, daudziem šobrīd neiet viegli. Tāpat arī tiem, kam nauda ir... Dzīves mērķis. Taču dzenoties pēc tās patstāvīgi, krājot, tu zaudē iespēju baudīt dzīvi. Caurām dienām strādājot, domājot, kā nopelnīt, meklējot katru iespēju ietaupīt, domas tik ļoti tiek koncentrētas uz naudu, ka tā kļūst svarīgāka par jebko citu. Pēkšņi vairs putni kokos nedzied un apkārt nekas nenotiek. Un tā nav tikai ar naudu. Ja prātu pārlieku pārņem viena lieta, viss pārējais paliek aizkadrā, un cilvēks vairs nepamana skaisto, kas notiek apkārt. Piemēram tagad – cik daudzi ir pamanījuši, ka šur tur jau zari izspieduši pumpurus pretī pavasara saulei? Zūd spēja uztvert lietas, kas nav saistītas ar domām. Un vai tad pastaiga līdz tuvējam parkam prasa līdzekļus? Padomā par to...
Par naudu – liela daļa no krājējiem nemaz nezina, kam krāj. Un pat ja zina, tad der atcerēties ekonomikas un visas dzīves pamatlikumu: vēlmes vienmēr būs lielākas par iespējām. Lai cik tev būtu, vienmēr gribas vairāk. Tādēļ prasme priecāties arī par mazumiņu ir nenovērtējama.
Man ir pāris jautājumi tev, lasītāj. Kad tu pēdējo reizi juties skaists? Nu, tā, pa īstam, kad pieejot pie spoguļa gribas sev uzsmaidīt? Un kādas bija sajūtas? Varu derēt, ka patīkamas :) Bet kādēļ gan patīkamās lietas sev neradīt biežāk? Nav taču nemaz tik grūti sevi sakopt, uzvilkt mīļāko apģērbu un iziet ielās. Ja patiksi sev, šķitīs, ka visa pasaule tev uzsmaida, un tā ir varen-forša sajūta :) Pašapziņa staro, un to patiesi var pamanīt arī spogulī. Jaunu iespaidu uzkrāšanai vari apmeklēt arī frizieri, kādu skaistumkopšanas procedūru. Meklēt veidus, kas tavam ķermenim liek justies labāk. Un tad arī gars sāk smaidīt, jo fiziskā labsajūta ļoti spēcīgi ietekmē emocionālo, un otrādi. Bieži vien tieši emocionālais diskomforts ir iemesls nepatīkam spoguļattēlam- pelēkai ādai un nespodrām acīm. Nereti tas izraisa arī smagākas fiziskas kaites, un to jau sauc par veģetatīvo distoniju, bet tā jau ir dziļāka tēma. Tomēr ir svarīgi saprast, ka tas ir kārtējais apburtais loks – jūtoties garīgi slikti arī ķermenis uz to reaģē, turpretim ja ķermenis nav īsti vesels, ir grūti būt iekšēji apmierinātam ar dzīvi. Tādēļ būtiski ir tikt skaidrībā ar to, kas izraisa diskomfortu, kas tieši dzīvē nav saskaņā ar jūsu vajadzībām. Arī tajā daudz spēj palīdzēt dienasgrāmata, jo savās domās un sajūtās tu izlasīsi, kas liek justies tev slikti, un kas – labi. Jo, rakstot sev, tev nav jāizliekas par to, kas tu neesi. Tev nav jātaisnojas neviena priekšā, un nav jājūtas vainīgam, ja tev patīk (vai ne-patīk) lietas, ko citi nesaprot. Ir noderīgi laiku pa laikam paskatīties (palasīt) uz sevi no malas, jo tad tu redzi, kuros brīžos sirds sāp, un kuros – dvēsele līksmo. Tas var būt uzmanības trūkums, kas izraisa sāpes un vientulības sajūtu. Tā var būt tikšanās ar senu paziņu vai laba filma, kas visu vakaru liek tev smaidīt. Lai nu kā, katram šie iemesli var būt savādāki, un ir vajadzīgs tos atklāt, lai spētu dzīvot laimīgāk, un priecāties par savu dzīvi.
Starp citu, arī rutīna var būt iemesls smagām saslimšanām, tāpat, kā darbaholisms un citi līdzīgi zvēri. ķermenis dod signālu – man vajag pārmaiņas. Un tas ir laikus jāpamana, lai organismam palīdzētu.
Vēl viena interesanta lieta, kas svarīga cilvēka ikdienā ir verbālā māksla. Esi ieklausījies, kā tu runā? Kāds ir tavs balss tembrs, cik ātri tu runā, par ko un kādus vārdus izvēlies? Manuprāt tā patiesi ir ļoti liela māksla, kuru ir nepieciešams pilnveidot visu laiku. Palīgs var būt gan grāmatu lasīšana, gan rakstīšana, gan daudzas citas lietas, kas dod iespēju novērtēt un salīdzināt dažādus valodas izpausmes veidus. Par šo tēmu es varētu stāstīt daudz, taču šobrīd man šķiet būtiski pateikt to, kas vajadzīgs, lai savu runas veidu trenētu nebaidīties. Vai tu savas domas spēj izteikt un argumentēt? Un cik bieži tu lieto frāzes no sērijas : nezinu, neesmu par to domājis...? Ir jāmācās savu viedokli izteikt tā, lai apkārtējie ticētu , ka tu patiesi tā domā. Jāprot savas domas pamatot. Ir taču muļķīgi klusēt un dumji māt ar galvu, piekrītot sarunu biedra sacītajam, ja patiesībā ir galīgi savādāk. Pamēģini sākumā ar īsu, nevainīgu sarunu par nesen redzētu filmu, un redzēsi, ka nemaz nav tik grūti :)
Sarunās un dzīvē ir svarīgi arī prast īstajā brīdī pateikt „nē”. Nekļūsti par mazo ēzelīti, kas par visām varītēm vēlas izpatikt apkārtējiem un tādēļ ļauj sev sakabināt virsū neskaitāmas pauniņas, kas patiesībā būtu jānes citiem, jo tev arī pašam savu noteikti pietiek. Atceries Vinnija Pūka draugu, ēzelīti? Arī viņam aste noplīsa... Padomā, cik daudz vari panest, un neļauj sev uzkraut ne grama vairāk.
Bet... ir lietas, kur vārdiņu „nē” tomēr gribas ieteikt izmest. Man ļoti patika Džima Kerija filma par „nē” izslēgšanu no savas dzīves. Protams, nevajag aiziet galējībās, taču ir reizes, kad mēs sakām nē, kaut tā nemaz nedomājam. Bet ja domājam, tad domājam nepareizi . Bieži mēs nobīstamies no dažādām dzīves piespēlētām situācijām, un atsakāmies no tām pat neiedziļinoties. Galvā virpuļo domas – es nevarēšu, nemācēšu... Tad kādēļ tur neiespraucas doma – es taču neesmu pat mēģinājis?! Kāpēc tas ir vajadzīgs? Un kāpēc gan ne?! Varbūt tas atvērs ceļus uz jaunām virsotnēm. Dos iespēju sevi pilnveidot un pārbaudīt savus spēkus. Ja nu tas ir tieši tas, kas tev šajā dzīvē pietrūka? Un pat ja nē, tev būs atkal jauni, savādāki ieraksti dienasgrāmatā :)
Vēl gribu pajautāt... Tu proti smieties? Katram ir kaut kāda daļiņa humora izjūtas, tikai dažādos līmeņos un atkarībā no skata uz lietām arī tas, par ko smejamies ir ļoti atšķirīgs. Tikai nejauc humoru ar sarkasmu. Mēs visi zinām, ka smiekli nenāk par sliktām lietām, tātad tie ir labi. Likumsakarība. Tomēr ne visi zina, ka smejoties organisms izdala endofrīnus – laimes hormonus, kas izdalās arī seksa laikā un ēdot šokolādi. Tie mazina arī sāpes. Un, vai zināji, ka smaidu (nevis smieklus) var dzirdēt pa telefonu? :)
Smiekli gan nav vienīgā emociju izpausme, kas nepieciešama cilvēkam. Arī skumjas, bailes, dusmas, sašutums, aizvainojums, neizpratne un vēl daudzas citas sajūtas mūs šad tad pārņem. Un no tā nav jāizvairās. Lielu daļu mēs jau kopš bērnības esam mācīti apslāpēt. Lai piedod vecāki, bet tā ir viena no lielākajām kļūdām audzināšanā. Ir jāprot savas emocijas atpazīt un izrādīt. Un ne jau gaidot pārpildītās krūzītes sindromu vai organisma signālu slimības veidā, bet par tām runājot, vai pierakstot, vai vienkārši izraudoties. Tev jau nav nevienam jāstāsta, kā jūties, ja nevēlies. Dari to, kad esi viens. Bet neturi sevī. Tas grauj no iekšpuses, un agrāk vai vēlāk tāpat izlauzīsies ārā. Ja man ir skumji, es gribu, lai mani samīļo. Ja esmu dusmīga, tā arī pasaku : „Šobrīd esmu dusmīga, lūdzu neaiztieciet mani, parunāsim, kad jutīšos labāk.”. Un ticiet, tas nav grūti! Man reizēm patīk paskatīties kādu labu filmu, raidījumu. Te var izjust visdažādāko emociju gammu, sākot no aizkustinājuma par labiem darbiem un beidzot ar sašutumu, dusmām, bezpalīdzību, līdzjūtību u.t.t. skatoties raidījumu par karu... Lai nu kā, emocijas ir vajadzīgas visiem. Fakts, punkts un bērziņš.
Es te dikti gudri esmu sarakstījusi par to, kā vajadzētu darīt, kā nē. Bet kāpēc kaut ko vispār darīt? Vispareizāk ir darīt tikai to, ko tev gribas darīt, un ja negribas, tad šad un tad var izdarīt ko tādu, kam vari izdomāt sevi apmierinošu traktējumu – kāpēc to vajadzētu darīt. Darot kaut ko tikai tādēļ, ka tas ir jādara obligāti, un tā vajag, pienākuma pēc, zūd vēlme vispār kaut ko darīt. Tā lūk. Slaucīt grīdu? Jā, kāpēc gan ne? Ja man uznāks iedvesma, es atraušu vaļā logu, uzlikšu skaļu mūziku, un galu galā ne vien izslaucīšu, bet vēl bonusā izmazgāšu to grīdu un noslaucīšu putekļus. Bet es noteikti neslaucīšu tikai tādēļ, ka reizi divās dienās to vajadzētu izdarīt. Man nevajag. Tev vajag? Tad dari! Tas pats ar dārza ravēšanu. Gribu – daru, negribu – nedaru! Nav vairs tie laiki, kad Jāņos kaimiņi nāk aplīgot nekoptus dārzus, turklāt kartupeļi izaugs arī tad, ja tos no nezālēm atbrīvos krietni retāk. Varbūt nezāles pat aizsargās lakstus no karstās saules :)


Ja tu cerēji šeit atrast dzīves jēgu, piedod, bet, kā jau tu saprati, nekā tāda te nav. Nāksies vien tev meklēt pašam. Jo katram jau savs.
Es tikai vēlos, lai iemācies pazīt sevi. Izprast sevi, savas domas un vēlmes... Lai ieraugi to, kas ir svarīgs un vajadzīgs tieši tev. Jo tikai mēs katrs pats varam izvēlēties, kā dzīvot. Un mums katram ir savas atbildes uz jautājumiem. Turklāt nav būtiski, vai cietiem tās šķiet muļķīgas, vai nepieņemamas. Galvenais, lai TU iemācies dzīvot tā, kā to vēlies. Kad atbildes uz jautājumiem, kā tu dzīvo, un kā vēlies dzīvot, ir vienādas, tu esi nonācis saskaņā ar sevi. Tieši tad tu vari būt pārliecināts, ka dzīvo pilnvērtīgu dzīvi un esi laimīgs :)

Novēlu katram savu dienas grāmatu ar atslēgu uz laimi :)