Altruisms...

Definīcija - nesavtīga uzupurēšanās citu labā.

Cik lielā mērā mūsu pašu laime ir atkarīga no apkārtējo labsajūtas?
Domāju, ka šeit atbilde ir atkarīga no sociālās grupas piederības.
Vecākiem vienmēr būs svarīgāka bērna laime, savukārt bērnam dzīves sākumā svarīgāks būs viņš pats. Vai tas ar gadiem mainīsies, atkarīgs no audzināšanas un dažādiem apkārtējiem faktoriem.
Māksliniekam un apkalpojošās sfēras darbiniekiem, kas nestrādā piespiedu kārtā, lielākoties arī ir svarīgākas tieši apkārtējo vēlmes.
Karjeras cielvēkiem pirmajā vietā ir viņš pats, un diez vai kāds spēs iztraucēt mēŗķu sasniegšanu šiem indivīdiem ar savām vajadzībām.

Un tomēr, kā jau vienmēr, ir izņēmumi.
Arī māte var būt karjeras cilvēks, un ko tad?
Manuprāt šī sieviete varētu būt ideāls piemērs tam, ka altruisms ir savienojams ar egoismu.
Patiesībā mums katram sevī vajadzētu audzināt mazu egoistu, un mazu altruistu. Kādēļ? Centīšos paskaidrot.

Lai cik laba ir kāda lieta, vieta, vai sajūta, visam ir savas robežas.
Sakāmvārds - kas par daudz, tas par skādi, izpaužas arī šeit.
Protams, ir labi, ja tu vari parūpēties par apkārtējiem. Tavam mazulim ir viss, ko viņš kāro, tavs mīlotais cilvēks saņem tieši tādas dāvanas, par kādām viņš sapņo, tu izpildi visus priekšnieka lūgumus, lai arī tie neattiecas uz taviem tiešajiem pienākumiem, un tu lielveikala bezgalīgajā rindā palaid pa priekšu jau otro večiņu... Tu esi labs cilvēks? Nepārprotami - jā! Bet, vai tu esi laimīgs? Protams, tev mājās nekad nav strīdu, darbā tevi visi mīl, un uz ielas visi smaida tevi ieraugot, bet, vai tas ir tā vērts? Vai tiešām tev nekad nav gribējies nopirkt sev kādu jaunu mūzikas disku, bet tā vietā tu izšķiries par labu jaunai lellei savai mazajai princesei? Vai tavai mīļotajai patiešām vajadzēja to dārgo kaklarotu? Vai tu nevarēji noorganizēt jums abiem vienkārši skaistu atpūtu vietā, kas patīk arī tev? Un vai priekšnieks vispār pateica paldies, kad tu viņa vietā nodevi atskaites?

Katram ir jābūt godīgam pret sevi. Vai es tiešām vēlos, un, vai varu, palīdzēt citiem un izpildīt viņu lūgumus un vēlmes? Vai arī es to daru, lai patiktu? Ja pēdējais, tad tas jau ir egoisms. Bet ja pirmais, tad ir jāprot novilkt tā knapi jaušamā līnija - kur beidzas palīdzība un rūpes par citu laimi, un kur sākas izmantošana.

Rūpējies par sevi, jo neviens cits to nedarīs. Un ja tev ir savs sapnis, nemaini to pret svešu. Nepiekrīti darīt kaut ko, kas tev nepatīk, tikai lai izdabātu citiem. Un ja tev ir jāsteidzas, tad reizēm drīkst atļauties arī nedaudz nekaunības, un ielīst kādam rindā priekšā. Jo arī tu esi pelnījis justies īpašs, un varbūt arī tev gribas, lai reizēm kāds tevi palutina, vai izdara ko tavā labā. Bet zini? Iespējams tu to nezināji, taču kādam tas bija tev jāpasaka - cilvēki NElasa domas! Ja tu pats neteiksi - es gribu, man vajag... Nevienam pat prātā neienāks, ka tā vietā, lai pieskatītu vecās mātes kaķi, kamēr viņa ir kūrortā, tu labprātāk iedzertu kādu aliņu pludmalē ar draugiem.

Saprotams, ka ir reizes, kad kādam patiesi vajadzīga tava palīdzība, un nākas savas lietas atbīdīt otrajā plānā, taču mācies atšķirt svarīgas lietas no kaprīzēm. Necenties būt izpalīdzīgs tikai tādēļ, lai citi domātu, ka esi jauks. Tici man, visiem tu nekad nebūsi labs. Ar to ir jāsamierinās. Un galu galā - labāk, lai daži domā ka esi iedomīgs snobs, nekā, ka vairums tevi uzskata par pielīdēju. Vai ne tā?

Lai nu kā, es esmu laimīga, ja cilvēki man apkārt jūtas labi, taču es atceros arī par sevi. Par to, kas ir svarīgs man. Nevis citiem.
Protams, šeit viedoklis var dalīties, un tomēr - ir vērts padomāt...