Mis.Pagrabs: jūlijs 2010

Ir brīži, kad tevi pārņem dusmas. Tu turies līdz pēdējam, lai nesāktu kliegt, plēst traukus un nesāktu spļaut uguņus... Bet, kad pacietības krūzītē kaut pa pilienam pil, ar laiku tā tiek pārpildīta, un tad viss gāžas pāri malām. Un nav svarīgi, vai pēdējais piliens ir nenolaists tualetes poda vāks, vai piededzis kartupelis. Lielākoties tas ir sīkums. Un viss, kas sakrājies, izlīst pār tobrīd tuvāk esošā galvu, kas nereti nav vainīgs pat pie pēdējā piliena. Tu to apzinies. Un tad sākas apburtais loks – tu dusmojies uz sevi par to, ka dusmojies. Kā no tā tikt ārā? Vai, vēl labāk, kā līdz tam nenonākt?

Pamatā jau dusmas ir pilnīgi normālas emocijas. Tāpat kā prieks, skumjas, bailes... Taču normālas tās ir tikai tik ilgi, kamēr spējam tās kontrolēt.

Dusmas rada ne vien psiholoģiskas, bet arī bioloģiskas izmaiņas tavā organismā. Paātrinās pulss, asinsspiediens paaugstinās. Organisms izdala adrenalīnu, tas rada koordinācijas traucējumus, zūd realitātes sajūta. Rezultātā rodas sajūta, ka tu zaudē kontroli pār situāciju, dusmas kļūst vēl spēcīgākas, un adrenalīns rosina uz to verbālām izpausmēm.

Bet vai esi kādreiz aizdomājies, kas tad īsti ir dusmas? Iedomājies pēdējo reizi, kad tu dusmojies. Iedomājies? Un ja nu es tagad teiktu, ka pirms dusmām bija vilšanās? Padomā pats. Kas ir vilšanās? Sajūta, ka kaut kas notiek ne tā, kā mēs esam gaidījuši, apjukums šajā brīdī. Ņemam par piemēru jebkuru situāciju. Saplīst mašīna, bet tev jāsteidzas. Dusmas? Jā. Bet kāpēc? Jo tu to negaidīji, tu esi vīlies. Draugs neatnāca uz tikšanos, kuras dēļ tu atcēli savas darīšanas. Dusmas. Un vilšanās. Un tā vienmēr. Pamatā dusmām ir vilšanās. Tātad, loģiski secinot – lai izvairītos no dusmām, jāizvairās no vilšanās. Bet kā, ja nekad nevaram iepriekš paredzēt absolūti visu notikumu gaitu? Nekā. Tomēr varam censties mazināt šādas iespējas līdz minimumam. Es negribu teikt, ka tagad visiem jākļūst par analītiķiem... Nē :) Tomēr ir gadījumi, kad mēs varam cerēt uz labāko, bet rēķināties ar sliktāko. Kad varam sagatavot sev rīcības plānu katram iznākumam. Tad nebūs vilšanās, jo tu būsi gatavs pieņemt jebkuru rezultātu un zināsi, kā rīkoties tālāk. Tev nebūs iemesla apjukumam, nebūs vilšanās, un nebūs dusmu.
Tāpat no vilšanās var izvairīties izrunājoties. Piem : klasisks variants – sievietei dzimšanas diena, viņa klusē kā partizāns, cerot, ka vīrietis to atcerēsies pats un pasniegs viņai vismaz ziedus. Bet vīrietis ir ieprogrammēts aizmirst svarīgus datumus. Un, protams, sieviete ziedus nesaņem. Vilšanās, dusmas... Bet ja viņa būtu atgādinājusi? Nu ja... Redz, cik patiesībā vienkārši var izvairīties no dusmām, vai ne? :)

Bet ne jau visu mēs varam paredzēt. Ko tad, ja tas tomēr notiek? Ja nākas piedzīvot vilšanos? Kā kontrolēt savas dusmas?
Ja dusmas vērstas pret kādu konkrētu personu, nevajadzētu ieslīgt galējībās. Ne kliegt, ne nerunāt vispār nebūs pareizais risinājums. Kliedzot tu vari pateikt arī to, ko patiesībā nemaz nedomā, un visbiežāk dusmās tiek izkliegti tikai apvainojumi, kuriem argumentus pat necenšamies atrast. Vainīgais, protams, centīsies sevi aizstāvēt. Un, visticamāk, arī paceltā balsī. Tā jūs abi viens uz otru kliegsiet, abiem šķitīs, ka tas otrs mani nedzird, frāzes kļūst īsākas, toņi augstāki, bet rezultāta nekāda. Parasti šādas dusmu izpausmes beidzas ar bezjēdzīgi aizcirstām durvīm, sabojātu garastāvokli un apjukumu, jo nekas jau netika noskaidrots. Iespējams, pat radās tikai jauni jautājumi un nesaprašanās. Tomēr arī paturēt sevī, otram neko nesakot, dusmas nevajag, jo tad, pirmkārt, rodas pārpildītās krūzītes sindroms un, otrkārt, atkal jauna vilšanās, jo tas otrs jau varbūt nemaz nezina, kādēļ tu ar viņu nerunā. Tādēļ vislabākais risinājums ir konstruktīva saruna, kuras galvenie principi ir iztikt bez apvainojumiem, jo taisnošanās mums nav vajadzīga, un precīzi izteikta doma par dusmu cēloni. Pamatā varam iztikt ar diviem teikumiem. Tas un tas izraisīja manī nesaprašanu. Vai vari, lūdzu, paskaidrot man to? Un tad jau būs redzams, kāda būs atbilde. Varbūt nav tik traki, kā tev šķita? Nemaz tik sarežģīti neizklausās, vai ne? :)

Taču ir reizes, kad dusmas nav vērstas pret kādu konkrētu personu, vai arī nav iespējas emociju uzplūda brīdī ar viņu izrunāties. Ko darīt? Šeit ir jābūt savam veidam, kā izlādēties. Tas mums katram var būt cits. Kādam palīdz zīmēšana, skaitīšana līdz 100, aiziešana uz mežu izbļauties, darbošanās garāžā, mājas uzkopšana vai kas cits. Ļoti individuāli. Bet cilvēkam ir jāatklāj savs veids, kā izlādēt negatīvas emocijas, jo, paturot tās sevī, mēs graujam savu morālo pasauli un pārslodzes brīdī liekam ciest arī apkārtējiem.
Bet dusmas nav patīkamas emocijas, vai ne? :)